Iepriekšējais ieraksts

nedēļa prombūtnes

kāds laiks jau pagājis. (cik tipisks ievads). klāt arī rudens. rudens kā rudens. kādu laiku rudens man ir bijis kā īpašais gadalaiks. varētu teikt, ka pat Boba Dilana gadalaiks. lielveikalu plauktos preces, kuru pārdošanai likts lielākais akcents, tiek parasti sakrāmētas plauktos vidusmēra cilvēka auguma acu līmenī. pēdējos gados rudens nes ar vien mazāk prieka, ka pat jāsāk izvērtēt plusi un mīnusi faktam, ka ir piešķirts tik svarīgs plaukts tieši acu līmenī. gandrīz pilnībā pakļaujos arī varbūtībai, ka katru septembri gaidu, dzīvojot atmiņās par Boba Dilana rudeni. tā es apzīmēju 2008. gada septembri, kad pielēju pleijeri ar Dilana folkmūziku. žēl, ka tad vel nerakstīju neko šajā interneta vietnē. nerakstīju neko. vispār. bet atkal. nonāku pie secinājuma, ka ir ko teikt, bet ne šeit, ne publiskai iztirzāšanai. nezinu pat kam tas būtu jāzin, ja ne man. atkal nonāku pie secinājuma, ka aplaužos ar šeit rakstīšanu, jo doma ir, nekautrējos ar to dalīties, bet visam ir atklātības rāmītis. rāmītis? kāpēc? laikam jau nedzīvoju pilnībā pa 100% un no sirds. yep. that’s so me, vismaz šobrīd noteikti nē. medusāpša laiks arī ir pagājis, un ne ar tām sliktākajām atmiņām par to.

vispār. ir iespēja visu atkārtot, jo šobrīd tā pat, kā tajā rudenī – sāku nesaprast vai dzīvoju savu dzīvi pēc brīvas gribēšanas vai dzīvoju dzīvi pēc kāda stereotipiska standarta. lai gan. es šobrīd to noteikti nesauktu par standarta 21 gadus veca cilvēka dzīvi. “gudras” tantes vai nu izbrīnā mērcētu savas protēzes etiķī vai nosodoši kratītu ar pirkstu. nē. es neko nestudēju. nedaru neko, lai tiktu atzīts ar kādu sertifikātu vai vel sazin ko.  nesen arī nodefinēju kāpēc. jā es strādāju pietiekami daudz, lai man nebūtu diez ko plaša privātā dzīve. bet hei – es vispār nesūdzos. darbs ir pietiekoši interesants, nestandartisks un nerāmēts, ka vispār par garlaicību un rutīnu sūdzēties būtu pietiekami liels grēks. bet tomēr… grēkoju. brīžos, kad esmu ierāvies tajā pasaules sastāvdaļā mēdzu pačīkstēt, ka nekam citam nepietiek laika. bet, kad pienāk mirklis ar pauzes virsrakstu, tik tiešām novērtēju cik šis viss ir interesanti. vecrīgas nakts dzīve, par ko tik vien dzirdu, nobāl. tiešā varu tiekt – esmu brīvs. darbu daru nevis tāpēc, lai skatītos pulkstenī, un, kad šādi pulksteņa cikli tiek sakopoti, skatītos kalendārā pēc algas dienas, bet gan tāpēc, ka man ir interesanti. padalīties tajā visā man īsti nav ar ko, jo neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš izbaudītu ikdienu tik pat ļoti kā es, nemaz nedomājot par izklaidēm. šad tad arī pieķeru sevi liekuļojam par to cik ļoti gribu brīvdienas, jo zinu, ka apkārtējiem būtu grūti saprast to, kā var tik ļoti atdoties darbam. jā un arī mana izpratne par brīvdienām sāk tik ļoti atšķirties no standarta, ka labprāt tās pavadu vienatnē. ceru, ka mans dzīvesstāsts nebūs Into The Wild otrā daļa. hā – kā man patīk rakstīt teikumus nespiežot shift pogu teikumu sākumos. skolā es to darīt nevarētu.

bija brīdis, kad kāds centās man iestāstīt, ka vecās atmiņas cilvēkam nav vajadzīgas, tās traucē attīstīties. varu piekrist un varu nepiekrist.

/skan: Bob Dylan – You Ain’t Goin’ Nowhere/

vaneitij

180. apgāzies viss. dienas nomaina naktis. stāsta varonim strauji tuvojas mirklis, kad gaišā dienas daļa liksies kas neparasts un izzināms, kā nemaz ne tik daudz gadus atpakaļ naktis lika saspringt uztveres maņām. nē, ziema arī nav pienākusi, kad gaišais laiks tiek brutāli atsrādāts. gluži vienkārši – diena sākas ap to laiku, kad tumsa ir pašā torņa galā un lēnām jau pa otru malu sāk slīdēt lejup. tā turpinās, sasniedzot savu pīku ap to laiku, kad mākoņu malas sāk sārtot, paliek viegli dzeltenas un jau pienāk dienas beigas, kad saules ripulis ir apmēram sprīdi virs jumtiem un augstāko koku galotnēm. kafija. šovakar ar pienu. it kā jau nav kam pa godu atļauties tādu ekstru, taču šis rīts apvienojumā ar ideālām gaisa vibrācijām melnajās austiņās ir tik ļoti īpašs. kas to padara īpašu? miers un jau gaišie koki aiz loga. viss. diena galā, laiks doties pie miera.

5:49

You have to live a little! http://vimeo.com/7799870

pus’

man pasvieda ideju, ka jāraksta grāmata. un vispār. Kristaps ir nestabils putns. baidieties.

velviens “vispār”. nedaudz iepauzējot savu skrējienu augšup un paskatoties no malas – es sāku sevi nepazīt. viss, ko pēdējā laikā daru ir so fresh and new. runā, ka vērtību skala esot tas, kas pasaka par cilvēku visvairāk. man tā laikam sāk smagi nobīdīties no līdz šim pazīstamās. how cool is that!? :)

šobrīd 4:50. nekas jauns, ārā jau pārāk piedauzīgi gaišs, lai ietu gulēt. moš jāatceras vecās vasaras un jāiet ar velo vienītī izripināties..?

šorīt (tehniski gan vakar) reizē ar mani pamodās arī mans entuziasms un vēlme kaut ko sakarīgu darīt ar dzīvi. tad nu apjēdzu kas notiek, nostādu sev galvā visu kā jābūt, saprotu, ka bļ.. tas ir garlaicīgi un ļauju visam, kas azķeras manās matu antenās darīt brīvi tur kas ienāk prātā. kāds man nesen stāstija par dzīvošanu tieši tagad, visu laiku man ir licies, ka to daru vairāk kā vajag. jā ņemot vērā manas atmiņas spējas, viens ir skaidrs – pagātnē es diez vai dzīvoju. nākotni gan pa laikam cenšos ar vienu pirkstu aizskart. jā – es dzīvoju kādu brīdi priekšā šim mirklim. pienāk kāds mirklis, uzreiz meklēju atbildes uz jautājumiem.. kas būs tālāk? ko man darīt ar to visu rīt?. bļ. apjēdzu cik svarīgi ir dzīvot tieši tagad. un patiesi.  pofig, ka rīt būs sūdīgi, rītdiena nepaliks uz vietas. jā, galvā iesēdies tāds kā neliels krabis, kas pa brīžiem uzspiež uz pāris nerviem – neļauj iemigt atrofijā. kaļu plānus, ka pofig kā, bet nākošnedēļ kariete dabūs jaunu A4 lapu ar apdrošinātāja štempeli, vel biš vēlāk samainīšu tos nolādētos lodbalstus, pāris bukses un stūres pirkstus, lai var gūt labumu dzīvot tagad, nevis, kad varēšu to atļauties. tas viss nav tikai uz materialām leitām. kad uznāks iedvesma rakstīt epitetos un personifikācijās, gan jau piefiksēšu arī pārējo.

nesecīgs vizuāls pārspriedums

ilustrācijas

nope, tas nav saulriets.

šovakar ne cik lielā čilā pētu izīrēto dzīvokļu piedavājumu.. te man sienas ir reāli pa šauru palikušas. nervi arī.

bet abloms jau liels…

random foolishness

vakar tika pagriezta vasara