mazgājot krāsni, pilna galva pielija ar visādām domām par ikdienisķo. sajūta līdzīga kāpšanai nākošajā līmenī. šādas tādas lietas pārdomām arī iekrātas. būtu vasara, viss uzsprāgtu braucienā vienītī uz m-salu. aukstums un pārpildītie autobusi. to visu metot pie malas, explosions in the sky. vēl kāda pārdomu pilna stunda, diena.. un būs. būs nākošais pakāpiens. dažreiz vajag tik maz un reizē daudz. varētu turpināt pirms gadiem iesākto “bērni, nedariet šitā un tā..”, bet. viss aplaužas pret jēgu. jēgu kuras trūkumu manos tekstos man ne viens un ne vienu vien reizi ir pārmetis. jēga ir. vismaz man. tas, ka neieķeksēju privātā raksta lodziņu, nezināmā mērā padara visu rakstīšanas procesu interesantāku, jo paliek nostūrī arī doma, ka varbūt kaut kur uz planētas kāds saprot, ko rakstu un gūst no tā kādu sapratni un virzās uz priekšu savos garīgajos ceļos tā pat kā to daru es. bet kas ir tas, kas liek domāt par šādām lietām.. pieļauju arī nožēla par izdarītām vai neizdarītām lietām, ko laikam tikai un vienīgi pēc visa šī uzrakstīšanas vajadzētu likt sadedzināšanai stūrī pie krāsns.
pieļauju domu, ka galvā rosās arī grīdas krāsas izgarotās vielas. jā, istaba sāk pamazām izskatīties pēc apdzīvojamas platības, par ko arī prieks.
