pirms kāda laika biju nenormāli nobriedis nahrenizēt blogu (nu vismaz privatizēt to). taču.. nezinu kā, bet sagribējās atkal rakstīt un tad nu es atkal rakstu :D
vispār esmu piefiksējis, ka rakstu, tad, kad kaut kas uz sirds sakrājies, bet nu tā runā, ka mākslas darbi rodas mokās :D hā, mani raksti un mākslas darbi. tie ir mākslas darbi tikai mana prāta barotnei.
pēdējais laiks ir tik raibs un ne tik krāsains, no kā secinu, ka cilvēki attīstas tikai caur sāpēm. vismaz garīgi noteikti. tad nu varu sev pielīmēt nelielu uzlīmi “mazohists”, jo man patīk, ka man sāp, taču visam ir robežas un tāš robežas jau sāku saskatīt. intuīcija ir arī diez gan attīstīta lieta, jo tā faking strādā, un diez gan nekļūdīgi. laikam tiešām nāk ilgi gaidītais pasaules gals. lēni, negribīgi un mokpilni. a man pat labi dzīvot ar iekšēju kontroli, bet ārēji izpausties pavisam citādi. ir labi, ka iekšā viss ir savos plauktiņos. kaut ārā tā būtu.
katrai kļūdai ir sava dzimšanas diena, kā arī labā puse. savai zinu abas.
jāp, dzīvei labpatīkas vienkārši notikt, un mums nākas to aptvert. ar to vien jau pietiktu! nu, pieredze tiešām ir vareninteresanta padarīšana. diemžēl tendences tiešām ir mācīties no sliktajām atmiņām, un tad vienā brīdī gluži instinktīvi šķiet, ka esam kā piesūcekņi visādām nepatikšanām.